Maijpuķīte

Maijpuķītes apraksts

Ielejas lilija ir augs, kas ir pārstāvēts gan grupā ar vairākām sugām, gan individuālā sparģeļu dzimtas viendīgļlapu zieda monotipā. Salīdzinoši nesen šīs augu ģints pārstāvji tika klasificēti kā lilijas, maijpuķīšu dzimtas. Ārsts Karls Linnaeus septiņpadsmitajā gadsimtā piešķīra nosaukumu ziedam Lilium convallium, kas latīņu valodā nozīmē Lilija no Dolīnas. Krievijā ielīda ielejas nosaukums, kas pie mums nonāca, visticamāk, no poļu valodas. Cilvēku vidū ir zināmi citi vārdi: krekls, smūtijs, zaķa ausis, sudraba kalējs, jauneklis. Dabiskajā dzīvotnē maijpuķītes Eirāzijas un Ziemeļamerikas kontinentos. Vislabāk tas jūtas ēnainās vietās no lapu kokiem līdz priežu mežiem. Šo augu cilvēki audzē kopš XVI gadsimta. Uz mūsu planētas ir vietas, kur maijpuķītēm ir savi svētki un šī ir Francija. Ielejas lilijas ir plaši pazīstamas arī ar ārstnieciskajām īpašībām, ko izmanto gan tautas līdzekļos slimību apkarošanai, gan farmācijā. Un, protams, šis augs tiek izmantots parfimērijā tā individuālā un neaizmirstamā aromāta dēļ.

Maijpuķīšu audzēšana

Ielejas lilijas ir aizsargājams augs un ir iekļautas Sarkanajā grāmatā. Zieds ir skaists savā prostatā, tajā nav nekā lieka un viss ir ideāli, vizuāli apvienoti, mazi sniegbalti ziedi un bagātīgas zaļas lapas, it kā aizsargātu ziedkopas ar savām platajām formām. Maijpuķītes mīl ēnainas vietas, un blakus esošajos augos labprātāk “redz” papardes un plaušu misas, sateces baseinu un anemonastrumu. Rakstā aprakstītajai kultūrai ir augsti augšanas tempi, un šādi augi spēs ierobežot maijpuķīšu izplatīšanos pa teritorijas teritoriju. Turklāt auga sastāvā esošā inde iznīcina lielāko daļu ziedu veidu, ja tie tiek stādīti netālu no maijpuķītes, šajā sakarā dārznieki ierīko žogus.

Maijpuķīšu stādīšana un kopšana

Nosēšanās laiks.

Labākais laiks stādīšanai atklātā zemē, kas aprakstīta rakstā, sākas septembrī un beidzas novembrī. Zieds vislabāk jūtas ēnainās vietās, krūmu vai dārza koku tuvumā; šādā vietā mitrums ilgāk paliek augsnē, kas ir piemērots šim augam.

Lemjot par stādīšanas vietu savā vietnē, dārzā vai parkā, neaizmirstiet, ka, lai arī maijpuķītes dod priekšroku ēnai, tāpat kā vairumam augu, normālai augšanai ir jāsaņem saules gaisma, bez tā augs nenāks ziedēšanas periodā un skaisti balti zvani "Nekad neparādās. Svarīgs punkts: maijpuķīte ir diezgan trausls zieds, tāpēc tas ir jāaizsargā no spēcīgām vēja brāzmām. Augsnei jābūt piesātinātai ar mitrumu, tai jābūt labiem organisko un minerālvielu satura rādītājiem, un skābuma līmenis ir zems vai neitrāls. Ar paaugstinātu skābuma līmeni tā pielāgošana ir iespējama, tāpēc jums būs nepieciešams:

1. Izrakt laukumu apmēram trīsdesmit centimetru dziļumā.
2. Pievienojiet sagatavotajai zonai: 0,2 - 0,3 kg kaļķa, organisko mēslojumu komposta veidā, izvairoties no humusa iekļūšanas tā sastāvā.
3. Pievienojiet neorganisku pārtiku: kālija sulfātu un superfosfātu, attiecīgi četrdesmit un simts gramus.
4. Visas uzrādītās proporcijas ir piemērotas izmantošanai uz viena kvadrātmetra grīdas platības.

Vietas sagatavošana maijpuķītes stādīšanai tiek veikta iepriekš, tas ir, ja ziedu stādīšana tiek plānota rudenī, augsne jāsagatavo pavasarī.

Stādīšana rudenī.

Šīs kultūras stādīšana tiek veikta rindās, iepriekš sagatavotās tranšejās.Attālums starp vagām svārstās no divdesmit līdz divdesmit pieciem centimetriem, un starp pašiem ziediem ir izveidota desmit centimetru atstarpe. Galvenā maijpuķīšu audzēšanas metode tiek uzskatīta par sakneņu sadalīšanu, bet daži audzē kultūraugus no sēklām. Otrās iespējas galvenais trūkums ir tas, ka šī metode nodrošina ļoti zemu dīgtspēju. Veicot pirmo variantu, augs sadalās tā, lai uz katra gabala būtu asni (vismaz viens), sakneņi un sakņu daivas. Asni, uz kuriem jau ir izveidojies ziedpumpuris, pēc adaptācijas perioda izbaudīšanas priecēs jūs ar ziedēšanu nākamajā pavasarī. Šādiem stādiem augšdaļa ir ovāla, un tās diametrs ir vismaz seši mm. Asni ar pretējām īpašībām, mazāku diametru un asu galu, nākamajā sezonā atbrīvos tikai lapas. Tranšeju dziļumam jābūt tādam, lai tas sakņotu augu saknes vertikālā stāvoklī, paši ziedu stādi tiek padziļināti zemē par centimetru vai diviem. Daži dārznieki stāda ziedu sausā augsnē un stādīšanas beigās to bagātīgi mitrina. Sākoties pirmajam aukstajam laikam, kultūra tiek pasargāta no sala ar mulču. Tādējādi jūs pasargāsit jauno augu no sasalšanas, ja snieg. Ielejas lilija vienā vietā var augt piecus gadus, pēc tam to vajadzētu pārvietot uz jaunu vietu.

Pavasara nosēšanās.

Lilija maijpuķīti var stādīt pavasarī, taču šajā versijā stādīšanas sezonā augs sāpīgi pārdzīvos adaptācijas periodu un ziedēšanas periods nenāks. Tomēr, lai cik dīvaini tas neliktos, ar sāpēm pieradinot pie jaunas vietas, pielāgošanās norit labāk. Pavasarī iestādījis maijpuķīti, augu naktī pārklāj ar plēvi, lai pasargātu to no sala.

Rūpes.

Tādas kultūras kā maijpuķītes neprasa godbijīgu aprūpi vai īpašas manipulācijas. Par spilgtu pierādījumu tam var uzskatīt sugas spēju izdzīvot citus augus. Pedantiskiem dārzniekiem un cilvēkiem, kuriem puķu dobēs un vietnē patīk kārtīgums, ar to nepietiks, jo jūs vienmēr vēlaties savā vietnē redzēt augus, kas ir ideāli piemēroti no vizuālās uztveres viedokļa. Šajā sakarā ieskicēsim galvenos punktus maijpuķītes kopšanai:

1. Karstā un sausā laikā maijpuķītēm nepieciešama papildu laistīšana, taču neaizmirstiet, ka normālai attīstībai ziedam jāaug pastāvīgi labi samitrinātā augsnē, taču nevajadzētu pieļaut arī pārmērīgu ūdeni.
2. Obligāta pastāvīga nezāļu ravēšana un augsnes atslābināšana.
3. Nekad nebūs lieki pievienot bioloģisko pārtiku (mēslojumu), humuss ir ideāls šim nolūkam.
4. Maijpuķītes ir uzņēmīgas pret sēnīšu kaitēkļu botritozi, kuras biežāks nosaukums ir pelēkā puve. Fungicīds palīdzēs jums izskaust šo infekciju.
5. Nematoda ir kaitēklis (tārps), kas var iznīcināt jūsu ziedus, tāpēc, atrodot tos, maijpuķīte tiek izrakta un sadedzināta.
6. Iepriekš minēto parazītu profilaksei tiek veikta nezāļu noņemšana.

Zieds pēc ziedēšanas.

Šīs kultūras ziedēšanas periods ir diezgan īss, un jūnijā uz tā nav ziedu, bet dārznieki tos neizrok un nezāģē, un iespaidīgā bagātīgā zaļā lapotne turpina dekorēt ainavu. Lai izvairītos no nekontrolētas kultūras izplatīšanās visā vietā, ziedu audzēšanas vieta ir iežogota ar šīferi, aizsargmateriāla loksnes, kas veido perimetru, tiek padziļinātas par 40 cm. Ja maijpuķītes ir jāmaina vieta labai izaugsmei, tad iekārta tiek pārcelta rudens periodā. Ja šādas vajadzības nav, tad jūs kā dārznieks varat atpūsties, nedomājot par zieda kopšanu. Maijpuķīšu kultūra ir sala izturīga, un tai nav nepieciešama papildu pajumte aukstajā sezonā. Pavasarī, pēc sniega kušanas, vieta tiek attīrīta no vecās lapotnes. Pēc neilga laika jūs pamanīsit pirmos jaunos dzinumus.

Vai tas ir bīstami

Izvēloties savai vietnei maijpuķīti, ir vērts atcerēties, ka šis augs satur indi.Šī iemesla dēļ, veicot jebkādas manipulācijas ar ziedu, valkājiet cimdus. Ja jūsu ģimenē ir bērni, noteikti paskaidrojiet jaunajai paaudzei par lapās un ziedos esošajām briesmām; šo augu nekad nedrīkst ēst. Maijpuķītes bieži sastopamas tradicionālajā medicīnā, bez pieredzes šādu zāļu ražošanā jums nav jāmēģina to izdarīt pats. Zāles, kas atrodas jūsu pilsētas aptieku plauktos un satur maijpuķītes ekstraktu, nav izņēmums, un tās jālieto tikai pēc ārsta ieteikuma, stingri ievērojot receptes.

Šķirnes

Lielākā daļa ekspertu un dārznieku uzskata, ka maijpuķītes ir monotips un to pārstāv viena suga - maijpuķītes, bet pārējie pārstāvji tiek uzskatīti par šīs sugas šķirnēm.

Ņemot vērā iepriekš minēto, turpmāk mēs aprakstīsim šādas sugas.

Maijs.

Dabiskajā vidē tas aug mērenā joslā. Ziedkopā ir seši līdz divdesmit ziedi, kas ir piestiprināti pie gara kāta. Šai sugai ir raksturīgs bagātīgs aromāts, ziedi ir zvanveida, un to krāsa var būt pasteļrozā vai sniega balta, malas ir nedaudz saliektas uz āru. Ir zināms, ka maijpuķītes ir maija agrākie ziedi, līdz ar to arī nosaukums.

Dārza pārstāvji:

- Grandiflora ir lielziedu suga, tās ziedi ir lielākie no visiem pārstāvjiem.

- Proliferance ir maijpuķīšu veids ar raksturīgu dubultu ziedlapu virsmu baltos ziedos.

- Convallaria Variegata uz zaļām lapām ir citrona krāsas svītras.

Keiske.

Convallaria Keiskei aug dabiskajā dzīvotnē: Japānā, Ķīnas ziemeļos, vulkānisko Kuriļu salu ķēdē, kā arī Korejā. Palieņu un taigas mežu mitrā augsne ir lieliski piemērota šai sugai. Ziedi ir diezgan lieli, un ziedēšanas periods iekrīt agrāk, salīdzinot ar iepriekš aprakstītajām sugām. Tieši šo šķirni ainavu dizaineri izmanto parku un laukumu dizainā.

Kalns.

Savvaļā šī šķirne aug Amerikas dienvidrietumos. Šim augam, atšķirībā no maijpuķītēm maijā, ir lielākas platības lapu plāksnes un zieda forma ir plašāka.

Aizkaukāzietis.

Tā ir daļa no Kaukāza mežu floras. Tāpat kā iepriekšējai šķirnei, tai ir platāki ziedi salīdzinājumā ar maija maijpuķīti, kuras krāsa kultūrai parasti ir balta.